Aglonas Novada Dome Rotating Header Image

Ikdiena, darbs un svētki

Laika ritējums nav pielūdzams un apstādināms, bet tas liek  cilvēkiem kādu brīdi apstāties un padomāt par esību. 2.septembrī Sociālās aprūpes centrā „Aglona” pulcējās tuvi un tāli viesi, lai domātu un runātu par šīs iestādes 50 gadu gājumu, ikdienas darbiem, rūpēm un panākumiem.

Sociālās aprūpes centra ikdiena ir ļoti atbildīgs un daudziem cilvēkiem vajadzīgs darbs. Rūpes, par cilvēkiem vecumdienās un cilvēkiem pret kuriem ir bijis skarbs liktenis, ir svētīgas. 32 darbinieku atbalsts, gādīgās rokas, pacietība un sirsnība ir nepieciešama katram no Sociālās aprūpes centra „Aglona” 55 iemītniekiem, jo katrs cilvēks ir Dieva dzirksts – spulgojoša, bet, diemžēl, ātri dziestoša.  Jāatzīmē, ka gan darbinieki, gan šīs mājas iemītnieki ir kā viena ģimene. Kopā ir grūtībās un prieka brīžos. Par to liecina sarīkojumi, kas dažādo un padara krāsaināku iemītnieku ikdienu.

Pasākumā daudzus jo daudzus pateicības vārdus palīgiem un labdariem teica SAC „Aglona” direktore Mārīte Mežiniece: „Lielu paldies sakām Preiļu SEB bankas pārvaldniekam Jānim Pastaram, kas atbalstīja mūsu pasākumu. Tāpat arī grupai no Rēzeknes „Marchelo”, kura veltīja labdarības koncertu mūsu viesiem un klientiem.  Uzņēmējam Arturam Gražulim  par ieguldījumu iestādes iekārtošanā,  kā arī Hipotēku bankas Preiļu nodaļas vadītājai Evgēnijai Leonovičai par projekta „Gūteņu kapsētas teritorijas sakārtošanas” realizāciju. Jāteic arī paldies visiem tiem mūsu atbalstītājiem, kas snieguši palīdzības roku mūsu iestādes attīstībā. Lielu paldies sakām arī Aglonas novada domes sociālā dienesta vadītājai Ārijai Perševicai un viņas kolēģiem par ilggadējo sadarbību. Viss šis pasākums nebūtu iedomājams bez mūsu kolektīva, darbiniekiem, kuri jau vairākus gadu desmitus ir ieguldījuši savu darbu pansionāta attīstībā. Kopīgiem spēkiem turpināsim tik pat ražīgi darboties arī turpmāk.”

Cilvēka mūžā un arī iestādes darbā piecdesmitgade ir nozīmīgs skaitlis – iegūta pieredze, ir zināmi ceļi, kas mērojami, darbi, kas darāmi.  50 gadu laikā daudz jau ir paveikts, bet vēl vairāk darbu ir priekšā. Pašiem jāsaskata  un jāizvērtē, kas ir nepieciešams, lai uzlabotu un attīstītu iestādes darbu, taču bez kopīga darba, bez kopīgas domas  un atbalsta tas nav iespējams, jābūt saliedētiem un  kopīgiem spēkiem jāpiepilda iecerētais. Vienam rodas doma,  otrs šo ideju atbalsta, nākamie palīdz un ikviens darbs tiek paveikts labi, un tas ir paliekošs.  Tas arī ir sava veida vēstījums nākotnei. Apsveikuma vārdus, laba vēlējumus un suminājumus izteica uzaicinātie viesi: Rihards Eigims; Arturs Gražulis; Andris Badūns, Evgēnija Leonoviča u.c. Svēto rakstu vārdus teica un krucifiksu  pasniedza Aglonas bazilikas priesteris Daumants Abrickis.

Sarīkojumā ar klusuma brīdi tika pieminēti viņsaulē aizgājušie.

Centra sociālā darbiniece un sarīkojuma vadītāja Inga Sprūģe klātesošos iepazīstināja, kāda bija 50 gadu vēsture, ikdiena, darba un dzīves gaitas:

1961.gada aprīļa mēnesī „Vembra” dzirnavu vecajā mājā tikai izveidots veco ļaužu pansionāts „Salenieki”. Pirmais direktors bija Donats Trubačs, kurš turpināja strādāt līdz 1981.gadam.

1961.gada rudenī tika uzsākta  iedzīvotāju ievietošana pansionātā, pirmā iedzīvotāja bija Paulīna Plokste, bet līdz gada beigām pansionātā dzīvoja jau 30 cilvēki.

Darba apstākļi nebija viegli – veļas mazgāšanai ūdens tika nests no upes, bet pārtikai to veda no Kalvānu mājām.

Pirmie darbinieki: pavāre – Irēna Jonāne, šoferis – Jāzeps Daukšts, māsa-saimniece Helēna Survila, veļas mazgātāja – Antoņina Daukšte, lopkope, vēlāk mazgātāja – Stanislava Trubača, medmāsa – Emīlija Lindiša, grāmatvede – Veronika Misāne-Dimpere, klētnieks – Leons Daukšts, sanitāres – Eleonora Livdāne, Veronika Jaudzema, Monika Grebeža, Broņislava Grebeža.

1962.g. no Dimperu sādžas uz pansionātu dzīvot atnāca māte ar neredzīgu meitu un savas mājas novēlēja pansionātam. Šī māja tika pārvesta 1962.gadā un uzbūvēta pirts. 1962.g. oktobrī tika parakstīts  pieņemšanas-nodošanas akts par artēzisko aku ar 118 m dziļumu,  tika pieslēgts ūdens pansionātam un pirts ēkai.

1963.g. iegādājās no Baldones pansionāta mašīnu GAZ 51

1965.g.rudenī tika ielikti pamati dzīvojamai ēkai – pansionāta paplašināšanai. 1966.gada vēlā rudenī māja ar 50 vietām tika nodota ekspluatācijā. Šis jaunais korpuss tapa no Preiļiem pārvestās pareizticīgās baznīcas. Šobrīd Preiļos šajā vietā (pretī poliklīnikas ēkai) var redzēt tikai vārtus. Pansionāta otro korpusu apkurināja 34 krāsnis. Malka tika sagatavota ar rokas zāģiem, elektrozāģi iegādājās vēlāk.

1966.g. pansionāts saņēma jaunu GAZ-51, kas tika iegādāts no rajona finasiālajiem resursiem. Ar sociālās ministrijas gādību no armijas daļas tika iegādāts pikaps „Moskvičs”.

1972.g. jau tika būvēta katlu māja, garāžas un saimniecības ēkas-  klēts, pagrabs, šķūnis. Tika turēti lopiņi, bija vajadzīga arī zeme. No padomju saimniecības „Aglona” tika iedalīti 37 ha, tai skaitā 21 ha aramzemes. Sākumā tika ierīkots augļu dārzs – 122 ogu krūmu un 101 ābelīte. Tika saņemts arī traktors ar agregātiem. Pansionāta vadību pārņēma direktore Anna Botore, kuru drīz nomainīja Sofija Ancveriņa, nedaudz vēlāk darbu uzsāka direktors Ivans Dimpers. No 1984.gada 4. septembra par Salenieku  pansionāta direktori kļuva Valentīna Gribuška, kura iepriekš no 1971.gada pansionātā strādāja par feldšeri.

2004.gada 1.maijā ar Preiļu rajona padomes rīkojumu pansionāta palīgsaimniecību likvidēja, jo tā bija nerentabla.

No 2008.gada pavasara līdz 2009.g. janvārim notika Salenieku pansionāta renovācija, kuru organizēja Preiļu rajona padome.

2010.gada maijā Aglonas novada dome veica iestādes reorganizāciju. Apvienojot VSAC „Aglona” un „Salenieku” pansionātu, izveidots Sociālās aprūpes centrs „Aglona”. Direktores pienākumus sāk veikt Mārīte Mežiniece, ar kuras iniciatīvu un gadību arī tika rīkots 50 gadu jubilejas pasākums.

Šobrīd SAC „Aglona”  dzīvo 55 personas un strādā 32 darbinieki. Par klientu veselību rūpējas ģimenes ārsts, fizioterapeits un tiek pieaicināti arī citi speciālisti. Tiek realizēti projekti un pamazām tiek labiekārtota teritorija, lai SAC iemītnieki varētu justies ērti un omulīgi, pietuvināti mājas apstākļiem.

Ticiet saviem spēkiem un tad jau pat neiespējamais kļūs iespējams, pāri visam pacelsies augstākās vērtības saule. Ja  ikvienam būs ticības drosme, izturības spēks un nesalaužama radītāja griba, tad kopīgi tiks domāts par ikvienu centra iemītnieku, darbinieku un, protams, arī par Latviju un Aglonas novadu.

Paldies  darbinieku kolektīvam, kas aprūpē vecās māmuļas un tēvus! Lai labestība plaukst un iemājo  ļaužu sirdīs! Lai veselība un saules mūžs iemītniekiem!

Te ir tā vieta, kur atkal un atkal atgriezties aicina sirdis.

Te ir Tartakas upe, kas šalko.

Savā skāvienā visus mūs tver.

Te ir tā vieta, kur cerību pumpurs plauka

Un ligzda, kur mājīgums mīt.

Te no šī upes un lauka

Īpašs ir vērtību mērs.

Te, kur liesmiņu sedzot ar plaukstu,

Piemiņas svecīti likt…