Aglonas Novada Dome Rotating Header Image

Vai spēsim pasargāt?

   Kas notiks ar manu atvasi ceļā no skolas, uz skolu? Vai es varu būt pilnīgi drošs, ka mana bērna tuvumā neparādīsies kāds pedofils, pat ja bērns dzīvo mājās, iet uz treniņu pēc skolas vai dodas labā ticībā uz baznīcu? Vai mans bērns spēs sevi aizstāvēt, vai viņš man izstāstīs, ja kaut kas atgadīsies?

Ik pa laikam sabiedrību saviļņo kāds pedofilijas skandāls. Tā ir sāpīga tēma, jo skar cilvēkam pašu dārgāko – bērnus. Pedofilisms – bērnu seksuāla izmantošana – ir noziegums un globāla problēma, kas sastopama visās pasaules valstīs un arī Latvijā. Dažādu valstu statistika liecina, ka vismaz 25 % meiteņu un 10 % zēnu līdz 18 gadu vecumam tiek seksuāli izmantoti. Lai gan pēdējo gadu laikā arvien biežāk tiek ziņots par seksuālas vardarbības gadījumiem, liela daļa no tiem paliek neatklāti, kā arī ziņots tiek tikai par nelielu daļu noziegumu. Katram no mums ir būtiski saprast, kas ir bērnu seksuāla izmantošana, kādas ir pazīmes un kā rīkoties, ja bērns, iespējams, tiek seksuāli izmantots, un katram no mums ir atbildība pasargāt bērnus no seksuālas izmantošanas.

Par seksuālo vardarbību pret bērnu ir uzskatāmas jebkādas seksuālas darbības starp bērnu un pieaugušo, ko bērns nesaprot vai kam nevar dot apzinātu piekrišanu. Tās var izpausties gan tiešos, gan netiešos kontaktos, gan kā tieša fiziska, gan emocionāla vardarbība. Kā atsevišķs seksuālas vardarbības veids pēdējā laikā tiek izdalīts arī tas, ka bērni kļūst par aculiecinieku tam, ka seksuālai vardarbībai tiek pakļauta viņa māte, kas spēcīgi ietekmē bērna psihi. Ja bērns tiek pakļauts vardarbībai mazotnē, tad notikušais ietekmē viņa psihi un rīcību pieaugot. Vīrieši var paši kļūt par varmākām, bet sievietes var kļūt pakļāvīgas, inertas un neredzēt, ka vardarbība notiek pašas ģimenē.

Parasti  bērni nestāsta par seksuālu vardarbību pret sevi,  tikai apmēram 30% bērnu-upuru pastāsta par notikušo. Tam ir vairāki iemesli: bērni baidās, ka viņiem neticēs, ka viņiem atriebsies, viņi nezina, kas notiks pēc tam, kā uz to reaģēs citi. Mazi bērni par seksuālu vardarbību neziņo, jo neizprot, kas ar viņiem notiek, bet lielāki bērni vardarbību slēpj, jo izjūt spēcīgu kaunu, vainu, bailes. Pazīmes seksuālajai vardarbībai varētu būt vecumam neatbilstošas zināšanas par seksualitāti, izspēlē, zīmē seksuāla rakstura ainas, vēlas dzīvot citur, bēg no mājām, izteikti baidās no konkrēta cilvēka, vietas vai rajona, nevēlas vai atsakās izģērbties, pēkšņi parādās nauda vai kādi priekšmeti, ko vecāki nav iegādājušies. Kā sekas tādai vardarbībai ir grūtības koncentrēties, atcerēties, sekmju pasliktināšanās, domas par pašnāvību, izteikta agresivitāte vai pakļaušanās, atkarību izraisošu vielu lietošana, galvassāpes, miega traucējumi, enurēze, sevi savainojoša uzvedība, nespēja rast kontaktu ar citiem bērniem. Tādi bērni pastiprināti izjūt kaunu un bailes, var būt dusmu vai panikas lēkmes, ēšanas traucējumi, viņi ir viegli aizkaitināmi, depresīvi, var rasties neizskaidrojamas veselības problēmas. Īpašā riska grupā tikt seksuāli izmantotiem ir bērni ar īpašām vajadzībām, bērni ar intelektuālās attīstības problēmām, ielu bērni un bērni ar saskarsmes grūtībām.  Ja šādas pazīmes tiek novērotas, būtu nepieciešams iemantot bērna uzticību, lai precīzi izzinātu situāciju. Ja aizdomas apstiprinās, bērnam nepieciešama profesionāla palīdzība, kā arī jāvēršas policijā, lai ziņotu par vardarbību.

Svarīgi: ja pamanāt bērna uzvedībā nosauktās pazīmes, tas uzreiz nenozīmē, ka bērns ir bijis pakļauts seksuāla rakstura vardarbībai, taču piedzīvota vardarbība var būt viens no iemesliem, kāpēc bērna uzvedība liekas satraucoša.

 Nevienam uz sejas nav rakstītas ne viņa vēlmes, ne nodomi, tomēr ir nianses pedofilu uzvedībā, kuras var mēģināt atšifrēt. Pieaugušajiem ir svarīgi tās pārzināt, lai īstajā brīdī neapjuktu. Viņus atpazīt nav viegli. Starp viņiem var būt inteliģences pārstāvji, pedagogi, dažādu līmeņu baznīcas kalpotāji. Parasti tie ir cilvēki, kuri ir bērnam pazīstami, vai kuriem ir piekļuve bērniem. Varmāka, izmantojot dažādus paņēmienus, veido attiecības ar bērnu, kas noved pie seksuālas izmantošanas. Tās tiek veidotas tā, lai minimizētu seksuālas izmantošanas atklāšanas risku un veidotu kontroli pār bērnu – bērns tiek emocionāli terorizēts vai citādi iespaidots, tiek draudēts ar fizisku vardarbību viņam vai tuviem cilvēkiem nodarījuma atklāšanas gadījumā. Dažreiz varmākas iegūst arī pieaugušo, kas ir ap bērnu, uzticību un simpātijas.

Pasaulē veiktie pētījumi liecina, ka seksuālie varmākas, kuri savām tieksmēm pakļauj bērnus, nav ārstējami, vien apārstējami, bet tas nenozīmē, ka nav iespējams ko darīt, lai pasargātu bērnus no tik traumējošas pieredzes. Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā iegūluši grozījumi Informācijas atklātības likumā, kas paredz Valsts probācijas dienestam tiesības informēt apdraudētās personas par iepriekš tiesātu dzimumnoziedznieku pastrādātajiem noziegumiem. Grozījumi netiek virzīti uz priekšu, aizbildinoties ar iespējamajiem cilvēktiesību pārkāpumiem pret dzimumnoziedzniekiem. Nozīmīgākais, ko varam darīt, ir nebūt vienaldzīgiem, kļūt vērīgākiem, pamanīt to, kas notiek, iespējams, kaut kur pavisam netālu, un censties palīdzēt. Nekādā ziņā nepieļaujiet izņēmumus, balstoties uz cilvēka sabiedrisko stāvokli. Kā piemēru var minēt baznīcas kalpotājus, kuri reizēm daudz laika pavada kopā ar bērniem – baznīca var izrādīties par aizsegu pedofiliskām darbībām, jo tikai retais varētu pieļaut iespēju, ka tajā kaut kas tāds varētu norisinātie. Pedofilu (gan vīriešu, gan sieviešu) seksuālā izvēle kopš jaunības pamatā ir pievērsta maziem zēniem vai meitenītēm. Dažkārt šie cilvēki savu profesiju pakārto iespējai strādāt, bieži kontaktēties ar bērniem. Ievieto sludinājumus internetā, piedāvā interešu pulciņus, draudzību, materiālu palīdzību. Ir gadījumi, kad pedofils vienlaicīgi lieto arī narkotiskas vielas. Tie var būt indivīdi, kuri baidās veidot kontaktus ar pieaugušu personu, baidās piedzīvot neveiksmi šajās vienlīdzīgās starppersonu attiecībās.

Pieaugušo uzvedība, kas liecina par noslieci uz pedofīliskām darbībām, kurai jāpievērš uzmanība – pieaugušais pastiprināti izrāda interesi par bērnu, bieži veido situācijas, lai paliktu ar bērnu vienatnē, izrāda bērnam īpašu pieķeršanos un tuvību ar bērnu, kas izpaužas skūpstos, glāstos, pieaugušais izsaka piezīmes par bērna seksualitāti. Pedofils gluži kā tārps izgrauž ceļu uz bērna sirdi un iemāna viņu seksuālās darbībās, izmantojot bērns naivumu, uzticību un paļāvību.

Kā runāt ar bērnu par pieskārieniem? Ar ko atšķiras nevainīgs apskāviena no satvēriena ar seksuālu nodomu? Vai mans bērns zinās, kā rīkoties, ja kāds mēģinās viņam tuvoties vai rīkosies ar ļaunu nodomu?

Māciet savam bērnam saprast un atpazīt atšķirību starp labiem un sliktiem pieskārieniem. Atgādiniet, ka viņa ķermenis ir kaut kas īpašs, kas pieder tikai viņam, un ka citam nav tiesības tam darīt pāri. Tieši tāpat arī jūsu bērnam jāsaprot, ka viņš nevar kaitēt citu cilvēku ķermenim, lietojot sliktos pieskārienus. Pārrunājiet to, kas ir labi pieskārieni, kas liek mums smaidīt un ļauj sirsniņai priecāties, piemēram , kad māmiņa tur bērnu klēpī, kad mēs sadodamies ar draugiem rokās, kad pieturam mazo brāli pie rokas. Taču tāpat ir arī sliktie pieskārieni, kas liek mums noskumt un bēdāties. Sliktie pieskārieni var būt sāpīgi, taču tie var būt arī tādi, kas neliek just sāpes, bet mēs tik un tā jūtamies neērti, samulsuši, kad kāds tos izmanto. Tās ir reizes, kad kāds mēģina pieskarties mūsu ķermeņa intīmajām vietiņām. Vietas, kurām mēs varam ļaut pieskarties citiem cilvēkiem, varam dēvēt par „zaļajām vietiņām” mūsu ķermenī, gluži kā luksofora zaļā gaisma. Taču intīmās vietiņas mūsu ķermenī mēs varam dēvēt par „sarkanajām vietiņām”, jo tām tāpat vien nedrīkst pieskarties. Svarīgākais, ko jūs varat iemācīt saviem bērniem situācijās, kad kāds pieskaras viņu ķermenim, ir teikt : „Nedari man tā, man tas nepatīk! Un, ja tu nepārtrauksi, es par to pastāstīšu!” Mudiniet, lai bērns par to pastāsta vienmēr jums vai citam uzticamam pieaugušam cilvēkam, kas tajā brīdī pieejamāks, arī tajos gadījumos, ja viņam ar sliktajiem pieskārieniem pieskaras pazīstams cilvēks (pieaugušais vai bērns), jo, kā apliecina pētījumi visā pasaulē, aplami ir domāt, ka bērnus seksuāli izmanto tikai sveši. Tāpat saudzējiet savus bērnus, māciet viņiem laicīgi atšķirību starp dažādiem pieskārieniem un pareizu rīcību, ja pret bērnu tiek lietoti sliktie pieskārieni.

Ziņot iespējams:

-          Griežoties tuvākajā Valsts policijas iecirknī;

-          Zvanot uz Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas uzticības tālruni 116111.

Elita Jaudzema, Valsts probācijas dienesta Preiļu teritoriālās struktūrvienības vadītāja

(raksta tapšanā tika izmantota Nodibinājuma “Centrs Dardedze” konsultāciju daļas vadītājas Lailas Balodes sniegtā informācija)

Ievietoja
Tatjana Komare,
Aglonas novada domes
sabiedrisko attiecību speciāliste
T./fax.: 65324573
e-pasts: tatjana.komare@aglona.lv